1918. gada 18. novembrī Rīgā pasludināja neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti, bet valsts bija jāizveido no nekā. Nebija ne valsts pārvaldes aparāta, ne armijas, bet apkārt – ienaidnieki… Valsts proklamētāja Latvijas Tautas padome (LTP) pasludināja sevi par vienīgo likumīgo varas nesēju Latvijā, izpildvaru pārstāvēja proklamēšanas brīdī izveidotā Pagaidu valdība ar Zemnieku savienības līderi, agronomu Kārli Ulmani priekšgalā. Pagaidu valdība uz savu pirmo sēdi sanāca 26. novembrī. Veidojot ministru kabinetu, sākumā nebija paredzēts kara jeb apsardzības ministra postenis, jo LTP tobrīd vismazāk domāja par jaunās valsts aizsardzību.
Latvijas Tautas padomes politiskās platformas 6. pantā "Valsts aizsardzība" bija teikts: "Latvijas tautas milicija (apsardzības spēks) dibināma uz iesaukšanas pamatiem, neizslēdzot brīvprātīgu pieteikšanos." Milicija bija paredzēta iekšējās kārtības uzturēšanai, un tā pakļautos iekšlietu ministram.
Tūlīt pēc Latvijas proklamēšanas Pagaidu valdība vilcinājās veidot savas karaspēka vienības, jo tika deklarētas miermīlīgas un draudzīgas attiecības ar visām kaimiņvalstīm, ieskaitot Padomju Krieviju. Tomēr šo vienību nepieciešamību diktēja svarīgi iekšpolitiskie un ārpolitiskie apstākļi. Latvija bija vācu okupācijas varā, un faktiskais noteicējs bija Vācijas valdības 15. novembrī ieceltais pilnvarotais pārstāvis Augusts Vinnigs.
Saskaņā ar 1918. gada 11. novembra Kompjēnas pamiera noteikumiem pēc Sabiedroto prasības Austrumu frontē esošajam vācu karaspēkam vajadzēja palikt Baltijā, lai garantētu drošību pret iespējamo lielinieku uzbrukumu rietumu virzienā. Līdz ar to mainījās Vācijas karaspēka, kas atradās Latvijā, statuss – no okupācijas armijas tas vismaz formāli transformējās par kārtības uzturēšanas garantu, lai gan reālā situācija bija tāla no vēlamās.
Latvijas teritorijā izvietotā vācu 8. armija pēc pašā Vācijā notikušās Novembra revolūcijas bija sākusi strauji demoralizēties – karavīri sāka vēlēt zaldātu komitejas, ignorēja priekšnieku pavēles, pieprasīja sūtīt tos mājās utt. Sākās līdzīgs process, kas gadu iepriekš sabrucināja Krievijas armiju pēc 1917. gada Februāra revolūcijas.
Šī situācija piespieda vācu 8. armijas štāba priekšnieku 1918. gada 25. novembrī izdot pavēli par karaspēka daļu izvešanas kārtību, no sākuma izvedot vecākā gadagājuma kareivjus, bet kā pēdējās – kaujas spējīgākās daļas. Tomēr, neraugoties uz šiem apstākļiem, vācu 8. armija palika galvenais militārais spēks Latvijā, jo K. Ulmaņa vadītajai Pagaidu valdībai nebija ko likt tam līdzās.