24 °C
Nereti dažādu sadzīves, ikdienas rutīnas apstākļu dēļ piemirstam, cik svarīgi pieminēt sirdī savus mūžībā aizgājušos tuviniekus, draugus, kopt atmiņu, tā taču ir garīguma, morāles, ētikas spēka liecība. Kapsētu kopšana ir svēta tradīcija, kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, tā rada stabilitātes izjūtu mainīgajā, īpaši pašreizējā saspringtajā laikā. Dabā jau nekas nezūd, viss ir apritē, un laika jēdziens – relatīvs... Kaut arī uz zemes vēl vīd sniega raksti, vēja un sniegpulkstenīšu zvani jau aicina – laiks aiziet pie savu tuvinieku atdusas vietām, tās sagatavot vasaras krāšņumam.
Ziema – izskaņā, pavasaris jau pamāj sveicinādams. Dodamies skatīt, kāds izskatās kopējais apbedījumu vietas laukumiņš ar piemiņas zīmi, soliņu un dzīvžogu, kā pārziemojuši kopiņu sedzējaugi. Svarīgi uzmest skatienu, vai pār piemiņas vietu nav pārkāries kāds vēja aizlauzts zars. Kapsētās mēdz augt arī seni koki, kas vasarās ar zaļo lapotni rada skaistumu, taču, gadiem ritot, tie kļūst tik noguruši un sausi, ka to zari lūst arvien biežāk... Ja jūtat, ka nespēsiet paši tikt galā ar aizlauzto vai nolauzto koku vai zaru, jāaicina palīgā profesionāļi, piemēram, no kapu pārvaldes vai kapsētas apsaimniekotāja. Protams, jānolasa no kopiņām un dzīvžoga sakritušie zari, ziedu atliekas, pērnās lapas, jāapgriež krūmi, ievērojot kapsētu saistošos noteikumus, tātad neļaujot to izaugšanu augstāku par 70 centimetriem. Tad arī kapa vieta izskatīsies gaišāka, vasarās nebūs noēnota. Jāaprušina un jāsamēslo skujeņi, jāuzirdina augsne kapu virsmiņām, un, ņemot vērā iestādīto augu šķirni un specifiku, augsni var papildināt ar kūdru, minerālmēsliem un citiem augsnes maisījumiem, kurus iespējams iegādāties specializētajos veikalos. Ja esat konstatējuši, ka ziemas laikā sala dēļ ir cietuši apstādījumi, stādīšanas darbus vislabāk atstāt uz maija vidu. Pēc speciālistu ieteikuma, pavasaris ir piemērots ne vien agro puķu, bet arī dekoratīvo augu, piemēram, tūju, stādīšanai. Ja to dara rudenī, pastāv risks, ka augi nepaspēs adaptēties gruntī līdz ziemas pienākšanai un aizies bojā. Tūja var augt mālainā augsnē vai purvainās augsnēs, bet tai vislabvēlīgākā augsne – velēna ar kūdru un smiltīm. Tūjām jāizvēlas gaiša vieta bez caurvējiem un tiešo saules staru iedarbības.
Var palīdzēt speciālists
Ne vienmēr tuviniekiem ir iespēja savu piederīgo kapu vietas apkopt tik bieži, cik viņi vēlētos. Gadās, ka pirmos darbus cilvēki emocionāli nespēj veikt paši. Daudziem pietrūkst laika vai iemaņu, nepieciešamo darbarīku, transporta un izpratnes, kā reāli veicams darbs. Šādās reizēs bez gudra padoma neiztikt. Plānojot kardinālas izmaiņas kapu kopiņas, laukumiņa noformējumā, apzaļumošanā, vērts piesaistīt profesionāļus gan dizaina izveidē, gan augu izvēlē. SIA "Soul Garden" īpašniece, dizainere Inese Grudiņina:
"Ik pēc divām paaudzēm, tas ir, apmēram pēc 50–70 gadiem, jāpārveido, jārekonstruē apbedījuma vieta, lai tā neaizietu zudībā. Kopējā apbedījuma vieta jāieplāno tā, lai būtu ērti kopjama, estētiski noformēta, kā arī apbedītajai personai būtu arī kāda piemiņas zīme, akmens vai piemineklis.
Ne vienmēr to veiksiet saviem spēkiem, īpaši, ja esat jau cienījamos gados, tāpēc iesaku izvēlēties profesionāļu palīdzību. Piekodinu – neuzticieties jebkuram kapsētā sastaptajam, kurš piedāvā savus pakalpojumus, tomēr vajag pārliecināties, vai viņš ir speciālists no firmas, jo ir bijuši gadījumi, ka darbi tiek sarunāti, vēl trakāk, ja uzreiz iedod daļu naudas... Pēc tam konstatē, ka pakalpojums nav veikts un uz iedoto tālruņa numuru neviens vairs neatbild... Visi gali vējā, neviens jau arī nevar apliecināt, ka bijis sarunāts darījums. Neveicināsim šādu ēnu ekonomiku! Ir taču daudz oficiālu firmu, ar kuru slēgt līgumu uzdevumu veikšanai." Pavasarī, atkūstot zemei, mēdz sašķiebties piemiņas akmens vai piemineklis. To konstatējot, jāatrok augsne tajā pieminekļa malā, kas ir zemāka, un ar lauzni jāmēģina pieminekli nedaudz pacelt, zem tā paberot smiltis, akmeņus vai citu atbalstu. Var gadīties, ka pēc laika piemineklis vēlreiz pašķiebsies, tad atkal jāmēģina to nolikt taisni. Ja tas sašķiebjas tik ļoti, ka to ar lauzni iztaisnot nevar, būs vajadzīgāks nopietnāks darbs: visticamāk, piemineklis jānoņem un jāuzstāda no jauna. Šādā gadījumā būtu vēlams aicināt palīgā kapu apsaimniekošanas speciālistu.
Dizaina elements – apmalīte
Kopiņas dizaina elements ir arī kapu apmalītes, kuras iezīmē, norobežo piemiņas vietu. Tās mitrajā augsnē var iegrimt, tāpēc jāpievērš uzmanība to stāvoklim. Ja ir skāba augsne, betona apmalītes mēdz apaugt ar sūnām. Tās ar asu zaru suku jācenšas nokasīt. Līdzīgi var tīrīt arī piemiņas zīmes, pieminekļus, pēc tam tos notīrot ar parasto dzeramo sodu vai siltu ziepju ūdeni. Pēc tīrīšanas virsmas kārtīgi noskalo. Gadu gaitā kraso laikapstākļu maiņas dēļ apmalītes noveco. Raksturīgākās pazīmes ir plaisas, kā arī nodrupumi. Ja tās jau parādījušās, tad labāk apmalītes nomainīt – uzlikt jaunas, vēlams, no izturīgāka materiāla, piemēram, granīta. No tā mēdz izgatavot ne vien apmales, bet arī kapu pieminekļus, sētiņas, kapu plāksnes, kapu soliņus, kā arī vāzes. Granītu Latvijā ieved blokos no Zviedrijas, Somijas, Karēlijas. Darbnīcās to izzāģē plāksnēs, no kurām izgatavo vajadzīgo produkciju. Dizainere Inese Grudiņina atgādina, ka jābūt piesardzīgiem, tirgū mēdz būt arī nekvalitatīvie –visbiežāk no Ķīnas ievestie, nedabiski melnie un spīdīgie, bet lētie akmeņi. Dažviet tos uzdod arī par Indijas akmeņiem. Viltotie gadu gaitā zaudē gan spožumu, gan melnumu, kļūst pelēki, gravējumi izbāl... Vislabāk tos atšķirt no īstajiem spēs speciālists.
Granītu vai laukakmeni...
Granītam raksturīga augsta salizturība, maza ūdensuzsūce, liela izturība pret dēdēšanu, un to var labi apdarināt, slīpēt un pulēt, tieši tāpēc granīts ir populārākais izejmateriāls kapos un brīvā dabā. Piemiņas zīmēm arvien biežāk mēdz izmantot arī laukakmeņus, jo arī tiem ir dažādas nokrāsas. Interesanti, ka lauk- akmeni var kombinēt kopā ar granīta piemiņas zīmi – laukakmens dekors kā kapu pieminekļa dizaina elements, kombinēts ar melnas krāsas kaltu granīta pieminekli. Šāds laukakmens dekors lieliski papildina kopējo kapu pieminekļa kompozīciju un labi iederas kopējā kapu ainavā. Jāielāgo, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība kalto pieminekļu kopšanai – jātīra biežāk. Dažkārt cilvēkiem patīk arī nosūnojuši pieminekļi, tādā gadījumā kaltas pieminekļu formas būs vispateicīgākās, lai ātrāk apaugtu ar sūnām raupjās pieminekļa malas un aizmugure. Dizainere Inese Grudiņina ieinteresē, ka no kaltajām formām var veidot pat divdaļīgas un trīsdaļīgas kompozīcijas, viss atkarīgs no pasūtītāja vēlmēm un dizaina idejas.
Tāpat var savienot kopējā kompozīcijā esošos kaltos pieminekļus ar jaunu dizaina ideju, veicot kapavietas labiekārtošanu, uzlabošanu, rekonstrukciju vai restaurāciju.
Kas ir futrālis?
Kapsētas ir arī laikmeta liecība, filozofiskais skatījums uz cilvēka mūžu un aizsaules valstību, tajās jūtam arī tautas mentalitāti, reliģiskos uzskatus, stāvokli sabiedrībā... Nereti priecājamies par senajām lauku kapsētiņām ar latviskajām koka krusta zīmēm ar jumtiņu, kurās jūtams mīļums. Pāvilostas, Jūrkalnes pusē redzētas kapsētas ar metāla vainagiem jeb kroņu vannām... Citviet vēl saglabājušies senie kapsētu zvanu torņi. Savukārt mūsdienās jūtama arī dižošanās, kurš spēs uzbliezt iespaidīgāku pieminekli, piemēram, Miķeļa kapos varam lūkot pēc neparastiem kriminālo aprindu pieminekļiem no deviņdesmitajiem gadiem, kur iegravēti ne vien aizgājēju portreti, bet pat viņu "BMW" automobiļi... Esmu ievērojis, ka aizvien biežāk visu kopiņas virsmu noklāj vai nu ar betona, vai granīta plāksni – slēgta tipa futrāli, lai uz kopiņas nebūtu jāstāda puķes, sedzējaugi. Šāds racionāls dizaina risinājums var šķist bezpersonisks, atsvešināts, taču, ja līdzās ir glīts dabiskais smilšu laukumiņš, kopts dzīvžogs, kopējais apbedījuma vietas skats nebūt nav nomācošs. Turklāt ar futrāļiem var dizainiski parotaļāties – izvēloties betona futrāļus, tie pieejami trīs krāsās: ar baltu vai sarkanu, vai melnu augšējo virsmu. Ir pieejami gan standarta betona futrāļi, gan slēgta tipa betona futrāļi, kuriem vienā stūrī ir vieta puķēm vai dekoratīvai vāzei, akmeņiem. Ir arī tādi, kam pa vidu paredzēta brīva vieta akmentiņiem vai puķēm. Šādiem futrāļiem var būt dažādi lielumi – mazie un ģimenes. Izvēloties slēgtu granīta apmali, uz tās var izveidot gravējumu, kuru ierasti veic uz kapa pieminekļa. Kapu kopiņa ar slēgto futrāli ir prātīgs, izdevīgs risinājums – kalpos ilgāk, varēs retāk pabūt kapsētā, īpaši tiem, kam jābrauc tālāks ceļš.
Ar puķu krāsu akcentu
Ja uz kapsētu dodaties reti, tad piemiņas vieta jāveido tā, lai tās kopšana neradītu emocionālu pārdzīvojumu. Nav nekā nosodāma kapiņus sakopt arī trīsreiz gadā: pavasarī, vasarā un rudenī, lai sagatavotu ziemai. Ir cilvēki, kas kapa vietu kopj tik apzinīgi un regulāri kā savu ģimenes dārziņu. Ja ir tādas iespējas, lai priecē sevi ar savu apzinīgumu. Taču varbūt tādā veidā tuvinieks atdara ar labu aizgājējam, jo viņa dzīves laikā nav ko labu izdarījis, izjūt tādu kā pārmetumu – neesmu gana izrādījis savu mīlestību, maz par viņu rūpējies... Daļai cilvēku kapsēta rada drošības izjūtu, citiem tieši pretēji – izraisa bailes no sava likteņa... Dzīve ir kā raibu krāsu zieds – tā jābauda, jāizsmaržo, nevis jābēdājas. Ar šo krāšņo optimisma buķeti mēdzam izgreznot savu tuvinieku atdusas vietas. Izvēloties augus stādīšanai, vajadzētu ņemt vērā kapsētas reljefu, gruntsūdeņu un grunts īpašības, kā arī noēnojumu un blakus esošo koku īpašības. Lai mazinātu raksturīgo kapsētas kopiespaida drūmumu, jācenšas kapa vietu darīt gaišāku, piemēram, kā liesmiņas mirgo ledenītes jeb ilgziedu begonijas. Šīs puķes ir izcili pieticīgas, turklāt audzētavās ir liela ziedu, lapu krāsu un augumu izvēle. Tagad iegādājamas arī augstākas – ap 50 cm – ledenītes, piemēram, ‘Dragon Wings’, kas lieliski izskatīsies, stādītas pie pieminekļa. No agra pavasara līdz vasaras vidum priecē košās atraitnītes. Ja vieta ēnaina, dažas zied gandrīz visu vasaru. Nevajadzētu kapu laukumiņu apaudzēt ar augstiem košumkrūmiem, veidot masīvas sētiņas... Arī nesaprātīgi augsti granīta pieminekļi nerada tīkamu iespaidu. Svarīga ir kopējā dizaina iecere, kā arī augu savstarpējā saderība, lai visu gadu piemiņas vietā būtu kāda auga ziedi vai lapas, kas izstaro gaišumu, dzīves apliecinošo prieku. Ēnainās kapsētās piemērotāki būs pacietīgāki augi, bet saulainākās kapsētās var plānot košāku ziedu audzēšanu. Ēnainā vietā var stādīt, piemēram, efejas. Tās ir mūžzaļš kāpelējošs vai ložņājošs augs, kas ļoti ātri sakuplo un var sasniegt ievērojamus apmērus. Krūms zaļo un aug apmēram piecus līdz sešus gadus, pēc tam tas atkal jāatjauno. Piemērotas ir arī īves, to stumbrs ar sarkanīgi vai pelēki brūnu mizu, kas veciem kokiem plēkšņveidīgi nolobās. Skujas tumšzaļas, plakanas. Parastā īve zied aprīļa beigās, maija sākumā. Ierasti apbedījuma vietas apzaļumošanai izmanto arī buksi, mūžzaļo dekoratīvo krūmu, kas piemērots mūsu klimatiskajiem apstākļiem, lēni augošs, var veidot jebkuru figūru vai cirpt kā dzīvžogu.
Glīti izskatās arī ložņājošais kadiķis – ilgmūžīgs, mūžzaļš augs apstādījumu veidošanai, var apcirpt un veidot ierobežota dizaina stādījumus.
Ložņu klintene – ļoti dekoratīvs, labi aug praktiski jebkurā vietā, var veidot dzīvžogu vai nogāzes apstādījumus. Izturīgas kapu kopiņas zaļumam ir Baltijas efeja, rāzīte, ar ziliem ziediem priecēs ložņu cekuliņš, labi augi visās augsnēs, nav kaprīzs pret sausumu vai noēnojumu. Vienmēr labi izskatīsies virši – pavasarī ziedošie viršaugi ir ērikas. No viršu un ēriku šķirnēm var izveidot gandrīz nepārtraukti ziedošu krāsainu laukumu. Gatavojoties apstādīt kapu kopiņas un piegulošo teritoriju, vēlams augsni sastrādāt, savukārt turpmākajā laikā nepieciešams periodiski pamēslot ar speciālo mēslojumu katrai augu grupai. Rododendriem, skujeņiem patiks mulča, lapu kokiem un krūmiem – kūdras substrāts.
