Latvijai par svarīgākajiem uzskatāmi kontakti ar tiešākajiem kaimiņiem. Cieša sadarbība svarīgākajās jomās, vispirms kopīgi domājot un pilnveidojot abu valstu drošību, ir kā Latvijas, tā Igaunijas stratēģiskajās interesēs. Ar Igaunijas vēstnieku Latvijā Ēriku Marmeju sarunājas Veiko Spolītis.

Kā jūs raksturotu Igaunijas un Latvijas attiecības? Pārvākšanās uz jaunām vēstniecības telpām 2025. g. tuvāk Rīgas sirdij, vai tas dos jaunu grūdienu attiecībām, vai tā būs tikai formalitāte?

Ar prieku varu apgalvot, ka attiecības starp valstīm ir ciešas visās jomās. Galvenokārt, protams, aizsardzības politikā, ārpolitikā un ekonomikā, kur viens otram esam svarīgākie tirdzniecības partneri. Latvijā pēdējos gados ir veiktas daudzas investīcijas. Latvija mums ir kaimiņš ar līdzīgu mentalitāti un paražām. Kā 1925. gadā valsts vizītē Igaunijā teica Latvijas prezidents Čakste, Igaunija un Latvija ir kā viena tauta, kura runā divās valodās. Vēstniecības pārcelšanās uz vecpilsētu ir nejaušība. Atradām pieklājīgu telpu ar ērtu piekļuvi, kuru atjaunojam un uz kuru ceram pārvākties līdz 2024. gada beigām.

Gadiem tiek sagatavots Igaunijas un Latvijas sadarbības memorands. Kas šobrīd ir sasniegts, ar ko esat apmierināts, uz ko mums no pelniem atdzimušajā Livonijā būtu jātiecas?

Ir divi Igaunijas un Latvijas sadarbības memorandi. Pēdējais pabeigts pagājušā gada rudenī. Tas iezīmē līdzšinējo sadarbību un sniedz ieteikumus sadarbības uzlabošanai. Tas nav tieši darba plāns, taču tas palīdz abām pusēm labāk izprast un virzīt savstarpējo darbību. Noteikti ņemsim no turienes idejas sadarbības stiprināšanai. Cerams, ka nākamā gada pavasarī Tallinā būs divas Igaunijas un Latvijas valdību tikšanās, kurā visas sadarbības jomas tiks pārrunātas saturīgāk. Varam būt gandarīti par pēdējo gadu norisēm gan kovida krīzes apstākļos, gan īpaši ārējās aizsardzības politikas jomā pēc Krievijas kara Ukrainā. 

Esam nonākuši līdz kopīgiem iepirkumiem, palielinājuši aizsardzības izdevumus, Latvija atjauno armijas rezerves, jēgpilni sadarbojas policija, robežsardze un drošības iestādes.

Kā jūs raksturotu mūsu sadarbību aizsardzības jomā, jo sevišķi pēc Berlīnē noslēgtā “Livonijas vairoga” pretraķešu sistēmu iepirkuma?

Patiesībā ir nepieciešams stiprināt pretgaisa aizsardzību visā Eiropā, un mūsu kopīgais iepirkums, kura rezultātā iegādāsimies IRIS-T sistēmu, ir šaurāks, lai padarītu mūsu daudzslāņu pretgaisa aizsardzību drošāku, bet arī plašāks par daļu no Eiropas aizsardzības vairoga izveides. Turklāt kopīgi iepērkam arī HIMARS raķešu sistēmas, pēdējā ziņa bija, ka Igaunijas armija veica ļoti apjomīgu iepirkumu par visa militārā autoparka nomaiņu, kurā piedalās arī Latvijas NBS, lai ietaupītu līdzekļus. Jums savukārt ir “Patria” bruņumašīnu rūpnīca, kas nākotnē varētu interesēt arī Igauniju. Turklāt mēs sadarbojamies, veidojot infrastruktūru ES tā saukto militārās mobilitātes instrumentu izmantošanai. Tā ir svarīga aizsardzības uzlabošanas komponente, jo loģistika un tās ātrums noteiks mūsu panākumus vai neveiksmes, ņemot vērā mūsu ģeogrāfiju. Tāpēc, piemēram, “Rail Baltica” ir svarīga ne tikai preču un cilvēku kustībai no ziemeļiem uz dienvidiem un otrādi, bet arī vitāli svarīga no militārās loģistikas viedokļa.

Vai šīs vienošanās ir mainījušas attieksmi Igaunijā par t. s. Latviju kā drošības patērētāju?

Igaunija nekad nav izturējusies pret Latviju kā pret drošības patērētāju. Tiesa, mūsu attīstības tendences aizsardzības jomā ir bijušas nedaudz atšķirīgas, tāpat kā mūsu apņemšanās palielināt aizsardzības izdevumus, taču, kā jau teicu, savstarpējais atbalsts nodrošina mūsu kopējo drošību. Ar interesi sekojam līdzi valsts aizsardzības dienesta izveidei, mēs varētu sniegt konsultācijas, ja NBS to uzskatīs par nepieciešamu.

Abas valstis ir palielinājušas savus aizsardzības izdevumus virs 2% no IKP, un kopā valsts aizsardzībai šogad tērēsim divus miljardus eiro.

Latvijā sabiedriskie aktīvisti un politiķi min Igauniju kā pozitīvu piemēru, uz kuru Latvijai tiekties.

Varam mācīties viens no otra. Igaunija ir veiksmīgāka dažās jomās, Latvija vai Lietuva citās. Krievijas agresijas apstākļos redzam, ka ir palielinājušies hibrīddraudi, t. i., nekonvencionāli draudi pret mūsu sabiedrībām. Vai tie būtu nesenie bumbu draudi skolām un valsts iestādēm, migrācijas spiediens uz Latvijas–Baltkrievijas robežu, naidīgas propagandas brutālās ikdienas aktivitātes, pretvalstisku grupējumu izmantošana sabiedrības šķelšanai utt. Esot Latvijā, es varbūt labāk uztveru, ka mūsu liberālā integrācija līdz šim nav veiksmīgi noslēgusies. Igaunija ļoti uzmanīgi vēro, kā Latvija ievieš savu skolu valodas formu un ar likumdošanu ievieš latviešu valodas prasības, un tas ir arī paraugs mums līdzīgu reformu īstenošanai. Jāatzīst, ka Latvija šajā jomā ir bijusi veiksmīgāka, un līdz ar to tā ir īstenošanas vērta politika. Igaunijā pāreja uz igauņu valodu vēl tiek plānota, savukārt Latvija tajā jau guvusi nepārprotamus panākumus. Piemēram, jums ir visi bērnudārzi un pirmais mācību gads latviešu valodā, visas skolu sistēmas pārejai vajadzētu darboties 2025. gadā, kamēr mēs to vēl plānojam 2030. gadā.

Par iekšējo drošību runājot, Latvijā gadiem nerimst diskusijas par Policijas koledžas likteni, kuras pieklusušas kopš IDA izveides Rīgas Stradiņa universitātē. Vai Igaunijas Iekšējās drošības akadēmija nevarētu kalpot par piemēru Latvijai, jo abas kaimiņvalstis esam mazas unitāras valstis?

Igaunijas iekšējās aizsardzības akadēmija tika izveidota jau 1992. gadā. Kad tā tika izveidota, tā apvienoja izglītību policijas, muitas, glābšanas, robežapsardzības, pirmstiesas izmeklēšanas, aizturēšanas iestāžu un aizsardzības spēkiem. 1999. gadā tika izveidota atsevišķa Aizsardzības spēku akadēmija. Kā lasu viņu mājaslapā, viņu mērķis ir līdz 2025. gadam būt par labāko iekšzemes drošības mācību un pētniecības centru Eiropā. Ņemot vērā, ka Igaunijā īpašs uzsvars vienmēr ir likts uz izglītības kvalitāti, uzskatu, ka tā arī būs. 

Viņu veiksmes stāsts arī liecina, ka VUGD, policija un robežsardze (Igaunijā tās apvienotas vienā institūcijā) ir sabiedrībā visaugstāk novērtētās institūcijas, kuru atbalsts ir tuvu 90%.

Acīmredzot tas ir ilgstošas ​​specializētas studiju metodikas un tās lietošanas praksē rezultāts. Šajā sakarā var teikt, ka Iekšējās aizsardzības akadēmijas veiksmes stāsts varētu būt piemērs arī Latvijai, ja kādam Latvijā par to rastos interese.

Mums ir daudz kopīgu izaicinājumu kā alianses austrumu flanga valstīm. Pēc 2022. g. Igaunijas neatkarības dienas starptautiskā sistēma, kura valdīja kopš 1991. g., kad sabruka PSRS, ir pārstājusi eksistēt. Austrumu kaimiņš neievēro starptautiskās vienošanās, lai arī Igaunijas prezidents Lenarts Meri tika teicis, ka starptautiskā likumdošana ir mūsu [Igaunijas] kodolierocis. Kā jūs kā bijušais vēstnieks Vašingtonā redzat Eiro – Atlantiskās drošības telpas nākotnes arhitektūru?

Mums jādara viss, lai uz noteikumiem balstītā starptautiskā sistēma darbotos. Tomēr, raugoties uz pašreizējām norisēm pasaulē, par to nevar būt pilnīgi pārliecināts. Ir jāsaglabā un jāstiprina esošās institūcijas, kas ir dzīvotspējīgas un apņēmušās aizsargāt šo kārtību, īpaši NATO un ES. Tās ir organizācijas, kas aizstāv kopīgas vērtības, mērķus, un tās ir jāpaplašina, aicinot kļūt par biedriem līdzīgi domājošas valstis. ANO noteikti ir jāskatās spogulī, ja tā vēlas atgūt leģitimitāti un uzticamību. Nevar būt tā, ka Krievijai kā PSRS pēctecei ir visas ANO drošības padomes tiesības, bet ne pienākumi. Tagad notiek klasiska cīņa starp labo un ļauno, kurā uzvarētāji noteiks, kādā pasaulē dzīvosim nākotnē. 

Mēs nezinām, kā Krievijas kari beigsies, bet darīsim visu, lai vienmēr atrastos pareizajā vēstures pusē. 

Mūsu vitālās interesēs ir uzturēt, nodrošināt un stiprināt esošo drošības sistēmu. Šodien Ukraina to dara mūsu vietā, bet mums ir jābūt gataviem tam, ka šī cīņa būs ilgstoša un tieši skars mūs. Es neredzu, ka kaut kā jārada jauna kārtība, bet gan jāsargā un jāstiprina esošā, balstoties uz mūsu vērtībām. Optimisma iemesls ir Rietumu vienotība un spēks, taču mēs nedrīkstam nogurt un palikt pašapmierināti.

Protams, Baltijas jūras reģionā cilvēkiem ir jānovērtē tās fundamentālās un stratēģiskās izmaiņas, ko dod Somijas iestāšanās NATO. Bet plašākā kontekstā, kāpēc Zviedrijas t. s. uzturēšanās Ungārijas un Turcijas radītajā NATO uzgaidāmajā telpā ir problemātiska, vai tas rada Baltijas valstīm izaicinājumus?

Zviedrijas nepievienošanās ir problemātiska īstermiņā, t. i., šobrīd, kad šo jautājumu veido vairāki iekšpolitiski faktori. Tāpēc īstermiņā šis ir nepatīkams aspekts, kas sliktu apstākļu sakritības gadījumā var tieši ietekmēt arī mūsu drošību, piemēram, ja Krievija patiešām veic militāru vai nemilitāru uzbrukumu, kas destabilizē sabiedrības Baltijas jūras reģionā. 

Domāju, ka ilgtermiņā Zviedrija kļūs par spēcīgu un mērķtiecīgu sabiedroto un tas palielinās arī Baltijas valstu drošību. 

Zviedrijas un Somijas pievienošanās ir fundamentālākās ģeopolitiskās pārmaiņas mūsu reģionā pēc Otrā pasaules kara. Ziemeļeiropai, iespējams, pat vissvarīgākās pārmaiņas pēdējo 200 gadu laikā.

Uzziņai

  • Igaunijas aizsardzības spēki kara laikā ir 43 000 lieli. To sastāvā profesionāļi (4200), rezervisti un zemessargi (kopā 38 000). Turklāt 40 000 cilvēku ir paplašinātajā kara laika rezervē, kas nav norīkota amatos. Igaunijas paplašinātās mobilizācijas armijas lielums ir 230 000 karavīru.
  • Igaunijas aizsardzības spēkiem un zemessardzei (“Kaitseliit”) uzticas gandrīz 80% iedzīvotāju (pēc VUGD, VP un Robežsardzes).
  • Valsts aizsardzības mācība Igaunijas skolās ir no 2023. gada.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.