10 °C
"Tēvs klusums" – iestudējums, ar ko režisors Valters Sīlis atklāj savu mākslinieciskā vadītāja darbību Liepājas teātrī, – vienlaikus ir un nav pārsteigums. Atpazīstami ir sadarbības principi ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, ar kuru režisora kopdarbs turpinās jau vairākus gadus, atnesot laurus gan lugas autorei, gan iestudētajam.
Jāpiemin, ka godalgotā izrāde "Puika, kurš redzēja tumsā" Latvijas Nacionālajā teātrī ir izpārdota jau piekto sezonu. Tie, kuri seko Sīļa iestudējumu telpiskajai ģeogrāfijai (piemēram, Klaipēdas starptautiskā teātra festivāla "Theatrium" programmā iekļautais Sīļa režijas darbs "Izvēlies labāku versiju" tapis kopradē ar "Teatr Dramaturgiv" (Ukraina) un "Vaba Lava" (Igaunija)) un plašajam tematiskajam lokam, sagaida atkal jaunus un jaunus seismiski dziļus saturiskus satricinājumus. Līdzīgus tam, par kādu kļuva, manuprāt, izcilais vēstures izpētes projekts futbola stadionā – "Uzvara ir mirklis" (2020).
Meistarība nepieviļ, augstvērtīga un precīza ir "Tēvs klusums" iestudējuma darbības partitūra, saskaņoti visi elementi un kompozīcija. Formas ziņā izsvērts tas, kas satura slānī atklāj režisoram raksturīgo fokusu uz aktuālu, sabiedrībā virmojošu sāpīgu tēmu, liekot individuālajā liktenī ieraudzīt sociālu un personisku likumsakarību un caur to ļaujot mums paskatīties vienam uz otru redzīgākām acīm, kur kopīgā ir vairāk, nekā domājām iepriekš.
Tētis – kaija
Neviltotu pārsteiguma sajūtu atnes aktiera Ģirta Krūmiņa atgriešanās uz lielās skatuves dēļiem spilgtā tēlā, kas kaut kādā mērā līdzinās putnam ar transcendentāliem diriģenta žestiem (tik gaisīgs ir atveidotā personāža domāšanas vieglums, tik plaši plīvojošas ir aktiera rokas un kustību partitūra). Lomas apzīmējums ir Tēvs. Pretrunīgais tēvišķīguma aspekts, ko apstrīd viņa ārlaulībā dzimusī meita, aktiera Krūmiņa spēlē parādās saitēs ar viņa kolektīva koristiem jeb "ģimeni", kā visi to sauc, kas sirsnīgi aizkustinošās epizodēs (īpaši otrajā izrādes daļā) vēl un vēlreiz apliecina diriģenta misijas apziņai līdzvērtīgu tēla spēju uz cilvēcisku empātiju.
Tomēr centrālie varoņi izrādē ir divi, sižeta pamatā ir neīstenotās savstarpējās attiecības (matemātiski skaitot, tēvs un meita satikušies dzīvē tikai trīs reizes). Maija atnāk uz pasākumu, atsaucoties uz tēva – sabiedrībā labi zināma kordiriģenta – ielūgumu. Viņā ilgstoši krājušies jautājumi – kāpēc viņš viņas dzīvē nav bijis klātesošs? Vai viņš varētu beidzot publiski atzīt, ka Maija ir viņa meita? Viņa ir atnesusi ziedus, kas simboliski nonāk no rokas rokā, līdz beidzot tiek iespiesti kopējā ziedu traukā.
Puķes lielajā kopējā spainī
Sākoties izrādei, Maija sēž starp citiem zālē, un viņas iekšējās pārdomas un balsi skatītāji dzird ieraksta veidā. Vēlāk viņa piedalās skatuves darbībā, aktrise Agnese Jēkabsone temperamentīgi un spēcīgi notur aizvainojuma un bērnišķīgas sirsnības nerealizēto tēla kodolu visu izrādes laiku. Tomēr viņas varone nesastop Tēva privāto attieksmi, tā vietā ir Diriģenta jūsmīgā un patiesi izjustā pacilātā un citus iedvesmojošā dziesmu pasaule.
Šķiet, ka tēlu nesastapšanās ir ierakstīta un nolemta dramaturģes radītā teksta uzbūves līmenī. Maija kā varone atklājas iekšējos monologos ar psiholoģisku pašanalīzi, ar detaļām un dienasgrāmatas lappusēm raksturīgos intimitātes rakursos, bet par Tēva pārdzīvojumiem, privātām attiecībām, sajūtām skatītāji uzzina maz. Tēli nespēj un nevar satikties. Stāsts par plaisu starp tēvu un meitu izvēršas kā vispārinājums – ģimenes un profesijas pretstats. Dažādās nesavienojamās vērtības un mēģinājumi tās līdzsvarot ikdienā ir atpazīstami jebkuram mūsu laikabiedram.
Profesijas cēlums (diriģents) provokatīvi saasina jautājumu – kas pirmajā vietā: darbs vai mājas? Izrādes skatītāji kā koncerta klausītāji bauda jebkuram atpazīstamu tradicionālu kora klasikas zelta repertuāru. Skan "Jāņu vakars", "Lauztās priedes", "Mēness starus stīgo" u. c. Kora "Laiks" (diriģente Ilze Balode, kormeistars Krišs Pozemkovskis) dziedātāji muzikālās partitūras izpilda patiesi pilnvērtīgi, un starp koristiem vokāli izceļas aktieri – Gatis Maliks, Hugo Puriņš, Kārlis Artejevs, Kintija Stūre, Agnija Dreimane, Madara Kalna.
Piederēt vai lidot
Koncertu caurvijošais attiecību stāsts (izstāstīts no meitas viedokļa) uzskatāmi rāda, ka Maija šajā vidē neiederas. Ne koncertā, ne ballē. Vai vispār ģimene sader ar "lielo, nozīmīgo, kopīgo"? Pakļāvīgu ziedošanos vīra profesijai groteski iemieso diriģenta jaunā sieva Līga, ko aktrise Inese Kučinska nospēlē kā noskrējušos kora sadzīves organizatori ar neērtās kurpēs iespiestām kājām, ik pa laikam atelpas brīžos tās novelkot. Izrādās, tieši viņa un nevis tēvs ir nosūtījis Maijai ielūgumu uz koncertu. Tieši viņa noorganizē neveiklības pilno ainu starp pusmāsām, kur dialogā atklājas attiecību formāla atsvešinātība. Viņas apmainās ar telefona numuriem, taču diezin vai kādreiz sazvanīsies.
Laiks ir pagājis. Smeldzīgu emocionālu toni izrādē ienes skaņu dizains, kura autors ir Arvīds Saulītis. Ar atbalsīs ilgi skanošo fonu muzikāli skaniskā partitūra piešķir visumā sadzīviskajai darbībai papildu dimensiju. Mākslinieces Ievas Kauliņas lakoniskais un precīzais stils organizē visu epizožu konkrētās vietas apzīmējošās ģeometriskās plaknēs, kur kustībā mainās kora podesti, galdi, nosacītas mēbeles. Scenogrāfijas uzstādījumā nolasāma vēlme izcelt tieši aktieru spēli. Konceptu harmoniski uzsver gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa partitūra, kas piepilda skatuves telpas plašumu ar dinamiku un jēdzienisku vispārinājumu akcentiem (tumsa, gaisma, prožektoru stari mijas ar sadzīviski reālistisku noskaņu).
Izrāde noslēdzas uz emocionāli augsta punkta, faktiski daudzpunkta, durvis aizcērtas, Maija demonstratīvi pamet pasākumu brīdī, kad skan "kora ģimenes" noslēguma tradicionālā atvadu dziesma. Simboliskas atvadas no neatgriezeniski zaudēta laika un neiegūtas mīlestības. Iestudējuma fināls atver ceļu atbildēm – kuram no diviem varoņiem ir taisnība un kādas izvēles bija/ir pareizās/nepareizās. Dramaturģes un režisora kopīgais rokraksts, šķiet, ieguvis kaligrāfiskumu, pakļaujot estētiskus principus nevis emocionāla sentimenta līdzjušanai par kādas ģimenes psiholoģisko pārdzīvojuma gadījumu, bet atverot tēmu plašāk – kādas izvēles izdarām mēs?
Uzziņa
Rasa Bugavičute-Pēce, "Tēvs klusums", iestudējums Liepājas teātrī
- Režisors – Valters Sīlis, māksliniece – Ieva Kauliņa, skaņu dizains – Arvīds Saulītis, horeogrāfe – Kristīne Brīniņa, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.
- Lomās: Agnese Jēkabsone, Ģirts Krūmiņš, Inese Kučinska, Laura Jeruma, Kaspars Gods, Anda Albuže, Madara Kalna, Agnija Dreimane, Kintija Stūre, Gatis Maliks, Hugo Puriņš, Kārlis Artejevs un koris "Laiks" (diriģente Ilze Balode, kormeistars Krišs Pozemkovskis).
- Nākamā izrāde: 5. maijā.
