Pēdējo gadu pētījumi atklāj, ka Latvijas bērnu un jauniešu lasītprasme arvien pasliktinās, un šķiet, ka beidzot satraukums par to neaprobežojas ar kultūras aprindām vien.
Lai saprastu, ko darīt situācijā ar bērnu un jauniešu lasītprasmi, uz sarunu aicināju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju SILVIJU TRETJAKOVU, Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas eksperti LĪGU BUŠEVICU, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktora vietnieku izglītības kvalitātes vadības un digitālās transformācijas jomā EDGARU PLĒTIENU, Latvijas Grāmatniecības padomes un Grāmatizdevēju asociācijas priekšsēdētāju RENĀTI PUNKU, pirmā Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla organizētāju DACI KRECERI-VULI, kā arī dzejnieci, tulkotāju, līdz 2024. gada pavasarim VKKF literatūras nozares eksperti INGMĀRU BALODI.
Skolotāju un vecāku iesaiste – kritisks jautājums
L. Kusiņa-Šulce: – Visi šeit pulcējušies zinām, ka stāvoklis, bez liekiem pārspīlējumiem, ir tiešām slikts. Vai varu lūgt, lai katrs pasakāt pāris punktu par to, kas, pēc jūsu domām, ir tā cēloņi?
R. Punka: – Par šo jautājumu mēs kopā ar KM esam mēģinājuši veidot plašāku sarunu vismaz kopš 2010. gada, jo gan lasītprasme un attieksme pret lasīšanu, gan grāmatas loma izglītības procesā ir pakāpeniski samazinājusies gadu gadiem, un mēs esam vienmēr centušies atgādināt, ka tas tomēr ir viens no stūrakmeņiem, uz ko izglītība balstās. Otra lieta – mainoties pasaulei, sociālajai uzbūvei, parādījušies arvien jauni un jauni kārdinājumi, izklaides iespējas, un virzība uz patērnieciskumu, kas vērojama ne jau tikai Latvijā, būtiski ietekmē, jo samazinās vēlme pašam aktīvi iesaistīties procesos. Turklāt tagad jau izaugusi vesela vecāku paaudze, kas neapzinās lasīšanas lomu un nozīmi, un arī skolā pieredze ne vienmēr bijusi pozitīva un pietiekami plaša, līdz ar to atbalsts lasīšanai kā vērtīgai nodarbei kļuvis mazāks nekā agrāk. Izdevējiem – un ne tikai Latvijā – raizes dara tas, ka pēc pandēmijas ir ļoti pieaugusi sociālo tīklu ietekme uz jauniešu izvēlēm un kultūras patēriņu, jo mēs redzam, ka pat tie jaunieši, kas lasa grāmatas, to vairs nedara savā dzimtajā valodā.
S. Tretjakova: – Mēs ar izdevējiem strādājam kopā tiešām ļoti sen, pieminēšu tikai vienu punktu: kad 2011. gadā ekonomiskās krīzes situācijā no valsts lasīšanas veicināšanas programmai tika piešķirta precīzi nulle latu, rakstījām 11 ministrijām, tāpat – tiesībsargam, kurš atzina, ka tas tiešām ir bērnu tiesību pārkāpums. Bet nekas jau nav mainījies, un tas ir pats nožēlojamākais, ka tik ilgus gadus mums acīmredzot nav izdevies atrast dzirdīgas ausis.
Kā jau Renāte teica – mēs Eiropā neesam unikāli. Tikko atgriezos no konferences Eiropas Komisijā, un tur secinājumi bija līdzīgi. PIRLS (Progress in International Reading Literacy Study; starptautisks lasītprasmes novērtēšanas pētījums. – Red.) projekta vadītājs Dirks Hasteds uzsvēra, ka svaigākais pētījums nācis ar vislielāko kritumu rādītājos, kāds nekad iepriekš nav bijis, arī vecāku loma kļuvusi ļoti neskaidra. Praktiskajās debatēs mēs piedalījāmies grupā "Lasīšanas un literatūras pedagoģija", un tās galvenie secinājumi bija, ka skolotājiem trūkst zināšanu par aktuālo bērnu un jauniešu literatūru, nepieciešams iesaistīt pašus skolēnus izvēlē, vajadzīga pieeja daudzveidīgai literatūrai un lasīšanas veicināšanas programmām.
Kas var palīdzēt? Sadarbība starp lasīšanas veicināšanas organizācijām tieši skolā, kultūras sektoram jāstrādā kopā, un vajag lielāku ES iesaisti lasīšanas veicināšanas politikā, lai būtu platforma, kurā savstarpēji dalīties pieredzē.
L. Buševica: – Man ļoti gribētos popularizēt daiļliteratūru kā mācību literatūras kategorijai līdzvērtīgu resursu, jo tā attīsta daudzas prasmes, kas definētas arī izglītības standartā, – radošumu, sociāli emocionālās prasmes, spēju saprast sevi un citus, radošāk atrisināt dažādus uzdevumus, tādēļ ilgtermiņā gribētos skatīties uz literatūru kā nozīmīgu resursu, kas būtu klātesošs izglītības procesā. Strādāt ar ģimenēm, skolām, lai atgūtu lasošo auditoriju, un īpaši pievērst uzmanību tam, ko varam darīt ar lasīšanas veicināšanu pirmsskolas izglītības periodā.
I. Balode: – Daudz ko jau nosauca Renāte un akcentēja Līga, bet saredzu arī savu lomu – es tulkoju, un pēdējos gados īpaši daudz sanācis tulkot bērnu grāmatas. Esmu arī pamatskolnieka māte, un nupat nesen viņš atnāk mājās un raud, ka ir salīdzināts ar grupas biedru, jo viņa lasīšanas klade nav aizpildīta līdz galam, tāpēc gatavs jau atmest ar roku šai nodarbei un darīt kaut ko citu – lasīšana kā sacensība kādu laiku strādā, taču katras sacensības reiz beidzas. Es redzu skolotāja darbu un ne mirkli negribu to noniecināt, jo pirmkārt skolā ir kritiski mazs latviešu valodas un literatūras stundu skaits, un mēs nevaram cerēt, ka pat tad, ja skolotājam būs dota dāvana runāt ar bērniem un ieklausīties, viņam fiziski būs laiks to darīt. Jāsaprot, cik ir kontaktstundu padziļinātam darbam ar tekstu, un svarīgi būtu domāt, kā organizēt iespējamas jaunās iniciatīvas, lai tās nepadarām par papildu slogu skolotājiem.
Vecāku iesaiste, piekrītu, ir ļoti būtiska un daudzos gadījumos – nepilnīga, pārprasta. Domāju, derētu kāda publiska kampaņa par nepieciešamību lasīt priekšā bērniem, līdzīgi kā ir kampaņas "Nebrauc dzērumā!", jo es arī godīgi atzīstu, ka vieglāk ir nelasīt. Kaut vai uzlikt, piemēram, audiogrāmatu, tā notiek bērnudārzā, bet tas strādā pilnīgi citādi nekā teksts, ko pieaugušais lasa bērnam.
Trešais punkts, ko redzu labā Rīgas skolā, saistās ar bibliotekāru un skolotāju sagatavotību. Skolotājiem ir jābūt ērti pieejamai informācijai par to, kas patlaban ir svarīgs un jēdzīgs, jo citādi viņi starp stundām, gatavošanos tām un e-klases aizpildīšanu to var gluži vienkārši nepamanīt, un pēc stundām viņiem tam vairs var nebūt spēka. Tātad tas varētu būt izdevēju, padomdevēju vai kopīgo organizāciju tiešāks dialogs ar skolotājiem, īpaši tiem, kuri māca literatūru. Zināms, ka šādas iniciatīvas ir, taču šķiet svarīgi izveidot tādu noturīgu, ne kampaņveidīgu domapmaiņu. Un tad vēl ir skolu bibliotēkas. Var paveikties ar ļoti jauku, draudzīgu bibliotekāri, kura neaizbaida bērnus no grāmatām, bet viņa iepērk to, kas ir spilgtāks, kam ir atlaide. Ir gadījies, ka pedagogi, kam pašiem ir bērni, man saka: "Bet pasaki, kā tad lai orientējas?" Mēdzu ieteikt, piemēram, Baltvilka balvu kā vienu no orientieriem. Vērts sākt ar to vai ar Lielās lasīšanas svētku laureātiem, vai, teiksim, Laligabas bērnu literatūras sadaļu!