Rakstniecei, dzejniecei un atdzejotājai Margitai Gūtmanei piešķirta 2024. gada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) Mūža balva.
"Viņas daiļrade ir būtiska laikmeta liecība trimdas traģisma izziņā, ilustrējot sašķeltību starp divām dzīves telpām un atklājot dziļi personiskus pārdzīvojumus, smeldzi, traumatismu, atsvešinātību, identitātes un piederības meklējumus," pamatojot šo lēmumu, rakstījusi literatūrzinātniece Madara Eversone.
Kopš 1996. gada Margita Gūtmane atkal dzīvo Latvijā, bet augusi Vācijā, kur kopš gada vecuma nokļuva bēgļu gaitās. Beigusi Minsteres latviešu ģimnāziju, studējusi Hamburgā literatūrzinātni un teātra vēsturi, Stokholmā – baltu valodas. Dzīvojusi Hamburgā. Dzejoļu krājumos "Ēnu spēles" (1971), "Kas zinās stāstīt" (1976), "Klusuma robežās" (1981), "Dzejas" (1991, autores iecerētais nosaukums "Tava ķermeņa ainavas"), prozas darbos "Tā pati diena" (1988) un "Vēstules mātei" (1998) atklāts trimdas traģisms, vientulības sajūtas, nepiederība un ilgas. Sarakstījusi grāmatu bērniem "Minkāns" (1985). Atdzejojusi vācu valodā Aleksandra Čaka, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Veronikas Strēlertes, Māras Zālītes, Amandas Aizpurietes, Ulda Bērziņa un citu autoru dzejoļus. Latvijas Rakstnieku apvienības (LaRA), Latvijas PEN kluba un Latvijas Rakstnieku savienības biedre (1992). Saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par prozas grāmatas "Tā pati diena" manuskriptu (1984), Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balvu par grāmatu "Vēstules mātei" (1998), Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu par grāmatu ""Dzīve ir viens vella izgudrojums". Veronika Strēlerte manās atmiņās" (2013).
Sarunas sākumā ar "Latvijas Avīzi" Margita Gūtmane atklāj, ka vislabāk rakstīt esot naktīs, sakot, ka viņai patīkot ārkārtīgais nakts klusums: "Man patīk tumsa, man patīk, kā deg tikai dažas lampas un vairāk nekā nav, itin nekas nenovirza domas. Ir rakstnieki, kuri tieši šādi dzīvo – rakstot naktīs – un to viņu darbos jūt, tie ir atklātāki, jo autors neļaujas novirzīties no nekā."
Varbūt nakts klusums ir tas, kas palīdz vadīt domas? Reizēm dzejnieki mēdz teikt, ka viņu domas, roku kāds itin kā vada.
M. Gūtmane: Ar dzejoļiem ir mazliet savādāk, bet prozas darbs ir atkarīgs no pirmā un otrā teikuma. Pēc tiem sekojošās domas var aiziet pavisam citā virzienā, nezinu gan, vai tās kāds vada, bet kādi teikumi var patiesi ievirzīt citā domāšanā. Kad sāku rakstīt naktī, domāju uzrakstīt par noteiktu tematu, bet uzrakstu lappusi un tas ir pavisam savādāk nekā tas, ko biju gribējusi, tomēr jūtos apmierināta, ir labi arī tā.